© 2017 Trimda dimd! and featured musicians

  • Facebook B&W
  • Twitter B&W
  • Instagram B&W

Ilmārs Dzenis

  • Facebook Social Icon

Latviešu mūziķis ar stipru iespaidu no amerikāņu "country western" mūzikas, Dzenis aizsāka savu muzicēšanu ar grupu Čikāgas piecīši 1961. gadā. Pēc desmit gadiem ar Piecīšiem, 1972. gadā Dzenis uzsāka solokarjeru, kuras laikā izlaida 12 albumus trimdā un Latvijā. 

Ilmārs Dzenis – Māra Pelēce

Ilmārs Dzenis bija plaši pazīstams vārds latviešu mājās Ziemeļamerikā pagājušā gadsimta 70os gados. Pēc viņa aiziešanas no grupas “Čikāgas piecīši”, viņš savas solo karjeras un patīkamā, siltā klimata dēļ pārvācās uz St. Pēterburgu Floridā, kur uzstājās latviešu “gājputniem”. Mana Oma bija viena no šiem “gājputniem” – viņa ar draugiem tur pavadīja reizēm pat vairākus mēnešus pēc kārtas un pārlaida Minesotas bargo ziemu un sniegputeņus.

 

Kad es savā bērnībā uzzināju, ka viņa dabūja dzirdēt Ilmāru Dzeni tur uz skatuves latviešu sabiedrības namā, es biju sajūsmā. Tas cilvēks – uz šīs “īstās” plates, bildē redzams sēžot šūpolēs, kas iekārtas kupla koka zaros, ar ģitāru sev blakus – spēlēja latviešu namā? (Vāku ilustrācijas citām platēm bija mistērija, bet tas ir stāsts citai reizei.) Šīs plates nosaukums – tās kuplo-zaru-šūpoļu plates – bija “Dzīvīte, dzīvīte”: pirmā frāze populārai un melanholiskai latviešu dziesmai: Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī… Daudzas viņa dziesmas bija tradicionālās folka vai šlāgeru dziesmas, aranžētas modernā kantrī stilā.

 

Viena no populārākajām dziesmām šajā platē bija viena, par ko es kopā ar visām savām astoņgadīgajām draudzenēm fanoju – Omamma! Viņš labi pazina mūsu pašu omammas, par kurām toreiz bieži jokojās sakot, ka viņas ir kā reklāmas trusis ar baterijām, kas nebeidzas… latviešu omammas nenorima. Toreiz vairums bija pieredzējušas abus pasaules karus, bieži savās lauku sētās. Viņas bija kara bēģļi, un viņas bija izdzīvotājas. Un tagad viņas mūs audzināja runāt latviski, tiekties un augt – pateicībā par visu to, ko viņas un viņu vīri bija pārdzīvojuši un kam izgājuši cauri, lai nodrošinātu, ka mums – viņu mazbērniem – būtu labāka dzīve.

 

Un šīs omammas prata arī dancot! Kad es ar draudzenēm atkal un atkal atkārtojām dziesmas, atdarinot mūziķus un atainojot stāstu tais dziesmās, ik pa reizei Oma, staigājot garām uz virtuvi, piebiedrojās mums. Cik forši tas bija! (Mammas, protams, bija par daudz aizņemtas, lai pavadītu laiku kaut kam tādam…)

 

Jebkurā dziesmu sarakstā vienmēr bija kantrī iespaidoti aranžējumi pazīstamām latviešu dziesmām, vai tās būtu tautas dziesmas vai šlāgeri. Parasti mēs šīs dziesmas iemācījāmies dziedot kopīgi pie svētku galda vai citu reizi klavieru vai akordeona pavadījumā. “Pedal steel” un ritmi, kurus Dzenis ieviesa latviešu dziesmā, pieaicinot tos spēlēt profesionālus amerikāņu studiju mūziķus, veda šo mūziku pavisam jaunā virzienā. Šis virziens, protams, ir šodien Latvijā plaši pazīstams; Bauskas pilsēta rīko Kantrī mūzikas festivālu jau kopš 1999. gada. Ir ticams, ka agrie latviešu kantrī mūziķi arī atrada kādu mūzikālo iedvesmu no kāda no Dzeņa aranžējumiem, stils kas neeksistēja tajā laikā, kad viņš tos ierakstīja.

 

Un lai gan Dzenis dziedāja dziesmas, kas bija pazīstamas daudziem latviešiem, atšķirībā no daudziem viņa laikabiedriem, viņš daudz neuzsvēra gaužām grūtās ilgas pēc Dzimtenes. Tumšajos un bezcerīgajos Brežņeva gados viņa mūzika noturēja klausītājus šeit un tagad, dodot tautasdziesmām citu būtību: pat ja tās nebija gaišas un vieglas, Dzenis atskaņoja tās ar prieku un veidā, lai tās būtu viegli uztveramas un līdzdziedamas katrā vecumā. Lai arī ārpus Latvijas būtu prieks būt latvietim. Vēlāk sapratām, ka tās arī skanēja pa kluso Latvijā.

Trimda Dimd īsfilmu sērija ataino latviešu oriģinālo mūziku trimdā pēc Otrā pasaules kara līdz 1990iem gadiem.

Tēmas iedziļinājas komponistu un mūziķu ieskatos un ierakstu procesos, iztirzājot koncepcijas dziesmām, un dialogu, kas veidojās ar publiku: kā tie uzturēja sabiedrību un kā sabiedrība arī ietekmēja viņus.