Trīs no Pārdaugavas: Saruna ar Vilni Baumani

Trīs no Pārdaugavas first performed in 1967 at a Latvian event, where the organizer named them being "Three from across the River" was actually about the Hudson, a play on the region on the other side of the Daugava River, in Rīga.

Trīs no Pārdaugavas – Mārtiņš Parņickis

​

Man mājās neskanēja Č5+Atbilde uz jautājumu: Kāpēc?

Pēc principa—ja jau Čikāgā var būt savs latviešu Vīveru /THE WEAVERS/variants ar Brāļu Smatersu /THE SMOTHERS BROTHERS/ satīrisku piesitienu, tad kāpēc Ņujorkā nevarētu būt savs Kingstonas Trio? Tikai nedomājiet, ka šeit bija provinciāla konkurence klaida latviešu starpā; drīzāk tā bija līdzāspastāvēšana: Piecīši bija celmlauži, bet Pārdaugavieši/3nP – jaunpienācēji. Stalts un smalks, Viļņa Baumaņa humors bija nosacītāks; viņš ar līdzgaitniekiem Ērmaņiem—tēvs ar dēlu, apzināti/neapzināti pozicionēja sevi tuvāk Latvijai un latvietībai, mazāk amerikāniski-latviskajam, kas tik ļoti izpaudās Alberta Legzdiņa/A.L. un Č5 daiļradē. Tomēr – 3nP repertuārā bija tādas amerikāniskas pērles kā dziesma ar jautājumu: Kas tos trimdas ratus tālāk stums?, kur komiskais elements ir anglicismi un latviešu valoda ar a k c e n t u. Šai dziesmai pazīstams refrēns: „Oliņ, boliņ, čipiņ, dipiņ, vējiņ, kājiņ, bums...” (Vai varu pieņemt, ka visiem skaidrs kas ir ‘čipiņ dipiņ’?) Č5 ierakstos toties reizēm pavīdēja tādas atziņas par latviešiem Amerikā, ka palika neērti klausīties („Sestdienas skola”).

Mans tēvs – Rigas 2. ģimnāzijas dubultkvarteta tenors, vēlāk Nacionālā teātra aktieris Oļģerts Parņickis, neteiksim neieredzēja Č5, drīzāk neatzina viņus kā vērtu īpašai uzmanībai, pielūgsmei. A.L. iespējams viņam šķita piedauzīgs. Viņš toties nekautrējoties atzina 3nP, un tādas dziesmas kā „Vasara” un „Es ceru, ka kādreiz man dārziņš būs”, visu kas skanēja Fēliksa Ērmaņa samtaina balsī un romantiskā manierē. Klausījās arī Larisas Mondrusas albumu, bet īpaši iecienīts bija Jānis Zābers... Tātad, mans tēvs bija liels akadēmiskās mūzikas un arī pop fans, ar akcentu uz vokālu, tamdēļ operas un operetes (t.s. box sets) regulāri skanēja mūsu mājas sienās. Laikam jo pats bija teātra mākslinieks, viņš cienīja dziesmas, kam piemīt teatrālisms, un katrā ziņā kāpinājums un kulminācija. Vilni Baumani, kas bija Amerikas Latviešu teātra/ALT Vašingtonas ansambļa premjers, viņš uzskatīja par kolēģi (abi spēlēja tanī pašā ansamblī tikai citos laikmetos). Pats biju klāt aizkulisēs, kad senjors deva junioram gudru padomu aktieriskā stājā, žestikulācijā uz skatuves: „Nevajag neko samākslot ar falšām pozām!” Tas par spīti izrādes režisora /Osvalda Uršteina/ striktiem norādījumiem, kā ir labāk un pareizi. Varbūt likumsakarīgi? Uršteins bija arī Oļģerta Parņicka pedagogs Nacionālā teātra skolā (1941-44).

Vietnes

Vikipēdijas raksts:

Latvians Online raksts:

http://latviansonline.com/musical-legacy-of-tris-no-pardaugavas-lives-on/​​

Trīs no Pārdaugavas: Saruna ar Vilni Baumani

Trīs no Pārdaugavas uzstājās pirmo reizi 1967 latviešu sarīkojumā, kur rīkotājs izsludināja grupu "Trīs no Pārdaugavas". Upe par kuru bija runa šinī gadijumā bija Hudson upe, kura sadala Ņudžersiju no Ņujorkas. Grupa turpināja spēlēt kā "Trīs no Pārdaugavas" līdz 1990iem gadiem.